We’re sorry, but this entry is only available in Latvian.

To view this entry, please change the site language by using the flag icons at the upper right of this page.Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū (Filipiešu 2:5)

Ar Pūpolu svētdienu mēs ieejam Klusajā nedēļā—vēl tikai piecas dienas un būs Lielā Piektdiena—un nākošaja svetdienā—jau Lieldienas. Šī nedēļa—šīs nedēļas notikumi, kopumā, ir kā luga trīs cēlienos. Un katru no tiem mēs skatīsimies atsevišķi. Vienīgi—jāsaka, ka lugas otrais un trešais cēliens—ir tik spilgti dramatiski, ka tie savā ziņā iekrāso ari pirmo cēlienu.

No vienas puses—tā ir labi un tā piederas—jo, kā ne kā—ja nebūtu otrā un it sevišķi trešā cēliena, nebūtu evaņģēliji. Lūkas, kura stāstu šodien lasījām, nekad nebūtu kļuvis par evaņģēlilstu—viņš būtu mierigi turpināt strādāt kā ārsts—jo nebūtu viņam par ko rakstīt. Lūkas, Matejs, Marks, Jānis—visi ir rakstījuši savas grāmatas—evaņģēlijus, labās ziņas—krusta un augšāmcelšanās gaismā.

Bet—no otras puses—Pūpolu svētdienai ir arī pašai sava, īpaša vēsts, kas ir—gan saistīta, gan atsevišķa no Lielās Piektdienas un Lieldienām.

Un, man liekas—ka to—Pupolu svetdienas vēsti—mēs varam saklausīt lasījumā ko arī šodien noklausijāmies no Pāvila vēstules filipiešiem—skaistajā Kristus himnā.

Jaunās derības pētnieki domā, ka tie nav Pāvila paša vārdi—tas ir, ka viņš citē kādu senu garīgu dziesmu ko agrīnie kristieši dziedāja savos dievkalpojumos. Tātad, tā nāk no mūsu ticības pašiem, pašiem pirmsākumiem. Jo Pāvila vēstules ir vecākā Jaunās derības daļa—viņš rakstija kādus 10 vai 15 gadus pēc Kristus krusta un augšāmcelšanos—un, ja ši himna ir vēl senāka par Pāvila vēstulēm—tad iet runa par kristietības pirmajiem gadiem.


Kāpēc es to visu stāstu—jo šaja dziesmā mēs varam nojaust—pirmo kristiešu ticību par krustu un Augšāmcelsanos—laikā, kad vēl droši vien bija aculiecinieki—kas to piedzīvoja. Un interesanti—ka sensenais skatījums uz krustu—izklausās gluži moderns. Krusts—ka iztukšošanas. Kristus iztukšošanās. Šodien, iztukšosanās ir jēdziens ko lieto meditācijā. Klusināt sevi—klusināt savas domas—iztukšot sevi un vienkārši būt Dieva klātienē.

Kristus himnas otrā daļa ir Lieldienas—Tādēļ Dievs viņu paaugstināja. Bet Pupolu svētdienas vēsti, manuprāt—atrodam pirmajā rindiņā—kas gan nav daļa no himnas, bet paša Pāvila vārdi: Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū.

Kādas domas būtu bijušas Jēzum—tajā senajā dienā, par ko mums stāsta Lūkas? Kad viņš iejāja Jeruzālēmē—priecīgo svētceļnieku vidū? Pievienojās svētceļniekieku gājienam—kas devās uz templi svinēt Pasha svētkus.

Vakardien latviešu skoliņā—mēs ar bērniem iztēlojām—kā svētceļnieki gāja—priecīgi pacilāti, dziedot—vicinot palmas. Diemžēl, neviens no bērniem nebija piedzīvojuši dziesmu svētku gājienu—kas man liekas tuvākais mūsdienu salīdzinājums ar toreizējo gājienu uz Jeruzālemi—dziesmas, ziedi, prieks. Bet tas netraucēja viņus dziedāt „šī ir ta diena, ko Dievs man dod—es priecāšos un līksmošos” kas, kā jūs varbūt atcerieties, ir šīs dienas Psalmu teksts—svētceļneiku dziesma. Dūšīgi dziedot (vecāki palīdzēja) un spēlējot dažādus sitāmos instrumentus (jo mums nebija palmu zari—bet Bībele taču ir teikts—slavejiet viņu ar bungām!) mēs soļojām pa Jeruzālemes šaurajām ielām (skolas lielo telpu) un beidzot iegājām templī (ēdamzālē) kur mēs pateicām lūgšanu.

Šodien—es nelikšu jums soļot! Mēs lielie—kas, kādreiz esam redzējuši—varbūt pat piedalījušies dziesmu svētku gājienā—varam arī bez soļošanas iztēloties savā prātā—kā tas toreiz bija—un kāda bija gaisotne. Pilnas ielas, cilvēki dzied (droši vien, ka kori dara—katrs savu dziesmu—priecīgs troksnis!)—jo ir SVĒTKI!

Nu lūk—tāda bija pirmā Pūpolu svētdiena un tāds bija svētceļnieku gājiens, kam Jēzus pievienojās.

Kad mēs klausāmies Lūkas stāstu—Klusās nedēļas sākumā—zinot, kas notiks tālāk—rodas jautājums—vai evaņģēlists ir gribējis lai mēs to sadzirdam kā traģisku ironiju? Svētcelnieki līksmi dodas uz svētkiem—bet Jēzus, viņu pulkā—dodas uz krustu? Vai tas ir tas kontrasts, ko Lūkas grib, lai mēs saprotam?

Un Jēzus pats—kādas bija viņa domas? Jo, ne tikai mēs zinām, kas notiks tālāk—arī Jēzus to zin.

Vai viņš—kas tik bieži—gandrīz vienmēr—savos stāstos un līdzībās lietoja paradoksus, lai pārsteigtu savus klausītajus un liktu viņiem domāt—vai tagad—šinī Pūpolu svētdienas svētceļnieku gājienā— neiznāk tā, ka viņa paša—viņa dzīves stāsts—ir kļuvis par drūmu paradoksu?

Ir. Ir gan. Ne drūms—bet paradoks, pavisam noteikti. Bet tikai, kā vienmēr Jēzus paradoksos—ne gluži kā mēs sagaidītu.

Jo—ko dara Jēzus—pirms viņš pievienojās svētceļnieku gājienam—priecīgajam gājienam? Viņš nosūta divus savus mācekļus ar ļoti precīzām instrukcijām—kur un kā aizņemties ēzelīti—ar ko viņš tad iejāj pilsētā. Ne tāpēc, ka viņš pekšņi jūtas noguris—Bet tāpēc, ka ēzelītis ir simbols, ko Jēzus lieto lai stastītu par prieku:

“Priecājies no sirds, Cianās meita, gavilē Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs. Viņš ir miermīlīgs, viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” Tā kādreiz rakstīja pravietis Caharija.

Tā ir prieka vēsts—ar ko Jēzus (simboliski—un burtiski) iejāj Jeruzālemē. Un—tā ir prieka vēsts ko viņa mācekļi uztver perfekti—jo viņi, ka raksta Lūkas, priecājās skaļās balsīs un sauca “ Slavēts ir Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā.” Acīm redzot—ļoti skaļās balsis—jo daži farizeji—kas skatījas gājienu sacija, lai taču Jēzus apsauc savus mācekļus. Bet Jēzus—atbild—vairāk vai mazāk—tā ir labi un tā piederas un ir svetīgi. Vai—precīzi citējot—Es jums saku, ja viņi klusēs—tad akmeņi brēks.

Tā, lūk—Jēzus, svētceļnieku priecīgajā gājienā—ne tikai nav drūms—viņš aktīvi veicina—un aiztāv prieku! Zinot—ko viņs zin—par to, kas sekos—Lielaja piektdienā—Jēzus dara prieku.

Jo viņš ir svētceļnieks. Ne tikai tajā dienā—Pūpolu svētdienā—ejot (jājot) uz Jeruzālemi—

Visa Jēzus dzīve—ir svētceļojums.

Svētceļojums, kuŗā viņš ir aicinājis līdz savus mācekļus. Un, lai gan mēs Lielajā Piektdienā redzēsim, ka viņi vēl nav pilnībā sapratuši Jēzus—un savu—acinājumu—viņi tomēr ir ceļā!

Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū. Pūpolu svēdienas doma—šīs dienas vēsts—

Dzīve ir svētceļojums!

Mīļie svētceļotāji—visi—lai pats Dievs svētī mūsu svētceļojumu—šaja Klusajā nedēļā un tālāk.

Āmen—lai tā būtu!

Tags: ,

One Comment to “SERMON: Palm Sunday (3/28/2010)SERMON: Pūpolu svētdiena (3/28/2010)

  1. Elmars says:

    i love Jezus Kristus